Sveicināti! Mani sauc Armins Ronis. Šis ir stāsts par Latvijas iedzīvotāju mājokļiem un ģimenēm, kas tajos dzīvo. Cilvēki Latvijā dzīvo mājās. Vārdam “mājas” ir divas nozīmes: tas apzīmē celtni, namu vai ēku. Ja ir vairākas celtnes, tad par tām saka daudzskaitlī “mājas”. Otra nozīme vārdam “mājas” ir tad, ja to lietojam vienskaitlī. Tā mēs saucam vietu, kur jūtamies mierīgi, drošībā, komfortā, kam esam piederīgi. Bieži vien jaunieši mācās un dzīvo Rīgā kādā “mājā”, bet brīvdienās dodas “mājās” pie vecākiem. Vēl mēs mēdzam teikt: “es gribu mājās”, vai “manas mājas ir Rīgā”. Ja gribam teikt īsi, tad “māja” ir celtne, bet “mājas” – vieta, kur mēs jūtamies labi. Vēl ir vārds “mājoklis”, kas arī apzīmē gan mājas, gan dzīvokļus. 
Cilvēki Latvijā dzīvo atsevišķās celtnēs vai ēkās (tad bieži saka “privātmāja” vai vienkārši “māja”) un dzīvokļos. Dzīvoklis ir norobežota mājas daļa ar atsevišķu ieeju, virtuvi, vannas istabu, vienu vai vairākām istabām. Dzīvoklim ir vairākas durvis, bet īpašas ir ieejas durvis. Tā ir vieta, pa kuru ienāk dzīvoklī vai iziet no dzīvokļa. Tās sauc par ārdurvīm. Pie ārdurvīm parasti ir zvana poga, var teikt vienkārši – zvans, ar kuru var piezvanīt pie dzīvokļa durvīm. Pie durvīm var arī pieklauvēt. Aiz ārdurvīm parasti seko priekštelpa. To sauc dažādi – gaitenis, koridors, halle, priekšnams, vestibils.
Parasti dzīvoklī ir duša vai vanna un tualete. Šad tad to vēl sauc par sanitāro mezglu vai sanitāri tehniskajām telpām. Vannas istabā atrodas izlietne, tualetes pods, duša, vanna. Parasti dzīvoklī ir virtuve. Virtuve ir telpa, kurā ikdienā glabā produktus un gatavo ēst. Virtuvē ir izlietne ar ūdens krānu, plīts un vai cepeškrāsns – elektriskā, gāzes, indukcijas un dažādas virtuves iekārtas – mikseri, blenderi, mikroviļņu krāsnis, ledusskapji, saldētavas un citas iekārtas, kas vajadzīgas pārtikas glabāšanai un pagatavošanai. Reizēm ēdienu pasniedz citā telpā, tad to parasti sauc par ēdamistabu – istabu ēšanai. 
Telpu, kurā cilvēki guļ, sauc par guļamistabu. Tajā ir gulta vai dīvāns ar palagu, segu, spilveniem. Parasti pie gultas ir maza mēbele – skapītis, uz kura var nolikt lampu, grāmatu, modinātāju un citas lietas – to sauc par naktsskapīti. Reizēm guļamistabā ir skapis – mēbele, kurā glabā drēbes un veļu. Guļamistabas var būt vairākas, piemēram, vecākiem un bērniem. Istabu, kurā cilvēki uzturas, kamēr neguļ, sauc par dzīvojamo istabu vai viesistabu. Tur parasti ir galds, krēsli, citas mēbeles, piemēram, dīvāns un plaukti. Parasti tur atrodas mājas elektroniskās iekārtas, visbiežāk – televizors. 
Dzīvoklī reizēm ir vēl citas telpas – dažāda veida mantu glabātuves, garderobes un noliktavas. Lielākajai daļai istabu ir viens vai vairāki logi. Logos ir ierāmēts stikls, ja vairāki stikli – tad tos sauc par rūtīm. Latvijā pie logiem liek aizkarus. Parasti ir divu veidu aizkari: dienas aizkari – gaiši, puscaurspīdīgi un vakara aizkari – parasti – biezi, necaurspīdīgi. Var būt arī citi logu rotājumi vai puķes uz palodzes. Mājoklī ir vajadzīga gaisma – tā ir svarīga! Gaisma var nākt caur logiem, vai arī – īpaši diennakts tumšajā laikā – to nodrošina dažādi gaismas avoti – lampas. Var būt griestu lampas (greznākās vēl sauc par lustrām), sienas lampas, stāvlampas, galda lampas, naktslampiņas. 
Mājās parasti dzīvo ģimene. Ar vārdu ģimene Latvijā saprot vecākus un viņu nepieaugušos bērnus. Mūsdienās ģimene var būt ļoti dažāda. Vecāki ir tētis un mamma. Bieži vien ģimenē viņus sauc dažādi. Tēti var saukt par tēvu, papu, tētiņu. Pusaudži bieži par tēti saka “sencis”. Mammu bērni sauc: mammīte, mammuce, mammucīte, mammuks, māma, māmiņa, māmīte, māmuliņa, māmulīte, māmuļa, māte, memme, memmīte. Vecākiem ir bērni – dēli un meitas. Dēli ir puiši, bet meitas - meitenes. Viņi savstarpēji sevi sauc par brāļiem un māsām, piemēram, saka: “man ir divas māsas un viens brālis, kopā mēs esam četri bērni.” Reizēm bērni dzīvo “nepilnā ģimenē”. Tas ir tad, ja ar bērniem kopā dzīvo tikai viens no vecākiem. Pastāv arī dažādas citas ģimenes formas. Ja bērns nedzīvo ar savu īsto vecāku, tad saka, ka viņam ir pamāte vai patēvs, audžutēvs vai audzumāte. Bērnus tad sauc par audžubērniem. Ja vienā ģimenē dzīvo vairāki bērni, kuriem kopīgs ir tikai viens vecāks, tad tos sauc par pusbrāļiem un pusmāsām. 
Bērniem, protams, vismīļākie ir vecvecāki - vecmāmiņa un vectētiņš. Arī viņiem ir dažādi apzīmējumi. Vecmāmiņu bieži sauc par grošu, omammu, omīti, vecomāti, vecmammu, vecmāmuļu, vecmemmi omu, bet vectēvu - grospaps, opaps, opītis, vecaistēvs, vecpaps, vectētiņš. Bieži vien mazbērni paši izdomā vecvecākiem dažādus vārdus un apzīmējumus. Ģimenes bērnus, vecākus un vecvecākus sauc par paaudzēm. Mazbērni vecvecākiem ir trešā paaudze. Dažreiz ir vairāk par trim paaudzēm, tad liek klāt vēl vienu priedēkli vec- vai maz-. Ceturtajā paaudzē būs vecvecāki un mazmazbērni, bet piektajā paaudzē būs vecvecvecāki un mazmazmazbērni. Ja paaudzes ir vairāk par trim, tad parasti saka: “bērni n-tajā paaudzē”. Vecāku brāļus un māsas bērni sauc par tantēm un onkuļiem. Tantes un onkuļi savukārt saka: “mans brāļa dēls” vai “māsas meita”. Bērniem savukārt ir māsīcas un brālēni. Tie ir bērni, kuru vecāki ir brālis vai māsa viņu vecākiem. Mūsdienās sabiedrības kopējais praktiskais viedoklis parasti ir – ģimene ir tie cilvēki, kurus mēs par tādiem izvēlamies un saucam. 
Lai kļūtu par ģimeni, cilvēki “precas”, laulājās. Precoties tiek radīta “laulība”. Parasti vispirms ir bildinājums, bet pēc tam ir kāzas. Kāzas ir svinīgs notikums. Kāzās ir jaunais pāris - cilvēki, kas precas. Kāzās ir vedēji, kas jauno pāri ievada jaunā dzīvē (mūsdienās dažreiz tos sauc parlieciniekiem) un kāzu viesi. Kāzās vīrietis kļūst par vīru, bet sieviete - par sievu. Šajā dienā jaunā vīra vecāki kļūst par vīratēvu un vīramāti, bet jaunās sievas - par sievasmāti un sievastēvu. Latviešiem ir ļoti bagātas kāzu tradīcijas, kas ir balstītas tradicionālās vērtībās - goda vārti, pirmais valsis, mičošana, jaunā pāra guldīšana un daudzas citas. Kad ģimenē piedzimst bērniņš, tad bieži tiek rīkotas “kristības”. Tās var notikt baznīcā vai pēc senajiem latviešu rituāliem. 
Visbiežāk ģimenes locekļi kopā pavada brīvdienas un atvaļinājumus, dodas tuvākos un tālākos ceļojumos, kopā apmeklē dažādus pasākumus, kopā svin ģimenes locekļu svētkus – dzimšanas un vārda dienas, rīko kopējas ēdienreizes, uzņem ciemiņus un dodas ciemos. Latvijā ir diezgan plašs dažādu ģimenes tradīciju klāsts. Var runāt arī par ģimenes parašām, ieradumiem, rituāliem. Vērtīgākais ģimenē ir ģimenes locekļu savstarpējais atbalsts un palīdzība. Latvijā bieži vien vecāki un bērni savas jūtas izrāda diezgan atturīgi, neaizraujoties ar to publisku demonstrēšanu, tomēr tas nenozīmē, ka ģimenes locekļu savstarpējās saites nebūtu svarīgas. 
Dāvanas svētkos (īpaši bērniem) ir svarīgas, tāpat vecāki bieži stāsta saviem bērniem pasakas pirms gulētiešanas, atbalsta tos mācību gaitās un rūpējas, nodrošina bērnu intereses – ārpusskolas izglītību un sporta nodarbības. Ģimenes bieži iesaistās kopējos sporta, tūrisma, ceļojumu, kultūras pasākumu apmeklējumos. Savstarpējs atbalsts un pieķeršanās Latvijas ģimenēm ir svarīga lieta. Ģimenēs bieži vien tiek dalīti ne tikai kopīgi prieki, bet arī pienākumi. Piemēram, attiecībā uz mājokli, bieži ģimenes locekļi savā darbu: kāds mazgā traukus, kāds pļauj zāli, cits iznes atkritumus, mazgā veļu, gādā pārtiku, gatavo ēdienu, uzkopj māju, veic sadzīves remonta un uzlabojumu darbus. 
Labs mājoklis un laba ģimene ir tādi, kur visi ar prieku dara tiem uzticētos darbus un kopīgi izbauda brīvdienas un svētkus. Mēs, protams, izstāstījām par ideālu ģimeni, dzīvē gadās dažādi. Tomēr, par spīti nelaimēm un likstām, kādas var būt, mēs vēlam jums dzīvot lielā un laimīgā ģimenē!